Arhitektūra ir māksla, taču arī  tehnika ir sava veida māksla, latīņu valodā „technophyon”- nozīmē „mazs mākslas darbs”.  Visu lielo veido mazas sastāvdaļas – arī  ēku veido detaļas, un modernā ēkā to ir bezgala daudz. To ir tik daudz, ka ikdienas darbu jūklī bieži pazūd galvenais – ēka nebūs ēka, ja tai nebūs sienas un jumts, savukārt sienas un fasādes nav iedomājamas, bez logiem un ārdurvīm – kas kopš celtniecības pirmssākumiem nodrošina ēkas ar gaismu, svaigu gaisu un atbilstošām citām funkcijām.

Kāda šodien ir arhitektu, projektētāju, celtnieku un sabiedrības attieksme pret šo vienu no katras ēkas pamatelementiem?

Kā izejas punktu varētu pieņemt 20 gadu pagātni, kad vizuāli briesmīgos „DOZa” (derevoobrobativajuscij zavod) logus sāka aizstāt tā sauktie „Pakešu logi”. Neatkarīgi no logu rāmja materiāla, tie bija skaisti un perfekti kā mēbeles, kas turklāt vēl dod gandrīz neierobežotas iespējas caur stiklojumu interjerus telpiski savienot ar eksterjeriem un fasādes pārvērst par krāsainiem spoguļiem. … un tad šķiet, ka laiks apstājās, un šajā jomā it kā nekā jauna vairs nav. Pa vidu protams vēl bija celtniecības bums, kad tika gana daudz sabūvēts no jauna un ļoti daudz nomainīti vecie logi.

Kādas, raugoties no logu aspekta, tad esam sabūvējuši šīs ēkas? Viens ir skaidrs, ja esam to prasījuši – logi ir skaisti! Ja paskatīsimies tālāk – uz funkciju, tad aina būs pavisam cita. Gandrīz visās ēkās, neatkarīgi no logu rāmja materiāla, veramām daļām būs vēršanas traucējumi, caur viņiem būs neadekvāti liela gaisa caurplūde u.c. problēmas. Var teikt – tās ir logu izgatavotāju problēmas! Jā, visbiežāk tās ir pat montāžas, nevis konstrukciju problēmas, bet paliek arī jautājums, vai arhitekts un projektētāji ēkas arhitektūras dēļ nav upurējuši pieļaujamos vērtņu izmērus un logu dalījumus, ignorējuši elementāras statikas prasības vai izvēlējušies neatbilstošus konstruktīvos risinājumus? Vai vispār kaut kas vairāk par dalījumu un krāsu projektā ir bijis izstrādāts? Un viss pārējais tiek atstāts pasūtītāja, celtnieka un logu izgatavotāju kompetencei?

Vēl bēdīgāka situācija ir ar energoefektivitātes jautājumiem, kur gadās, ka uz  „skaistuma” altāra tiek upurēts pat stiklu selektīvais pārklājums, lai tonētie stikli divus mēnešus gadā par 30% samazinātu telpu uzsilšanu, toties visu apkures sezonu, atbilstoši logu laukumam, tie katru gadu nodrošinās divreiz lielāku sadārdzinājumu… . Attiecībā uz energoefektīviem logailes konstruktīviem risinājumiem, ar nelieliem izņēmumiem, pie mums valda totāla nezināšana. Un „nenolaišanās” līdz šādu detaļu izstrādei, pēc „zemākās cenas” izpildes principiem noved pie atbilstoša rezultāta – aukstām un sapelējušām logailām.

Vai logi un to iebūve vispār ir arhitektu jautājums? Jo mēs vairāk virzamies energoefektīvu ēku virzienā, jo vairāk tā būs pat viena no arhitektu galvenajām problēmām, jo šādām ēkām logiem pārsvarā būs jāatrodas dienvidu pusē, turklāt samazinot stikloto konstrukciju siltumcaurlaidību, diemžēl samazinās arī to gaismas caurlaidība, kas nozīmē, ka atkal atbilstoši jāpalielina stiklojuma platība attiecīgajai telpai…

Ar pa šiem gadiem nomainītajiem logiem ir vēl nepatīkamāka aina: lielai daļai ēku, kur ir notikusi individuāla logu nomaiņa ir „sabojātas” fasādes, jo logi atšķiras gan ar dalījumu, gan krāsu, un ne likumi, ne to sargi, te nav spējuši un, liekas, pat nav mēģinājuši tur ko mainīt. Neatkarīgi no tā , vai tas ir mūsu sabiedrības kultūras, vai mentalitātes jautājums, tā noteikti nav ne privātīpašuma, ne nabadzības problēma, jo tad jau iznāk, ka privatizētam dzīvoklim katrs varam arī atbilstošo sava dzīvokļa fasādes daļu nokrāsot sev mīļā krāsā (starp citu piem. Lielbritānijā kaut kas tāds jau ir redzēts), vai arī to nosiltināt … . Vēl šī stihiskā logu maiņa dzīvokļos ir radījusi rindu problēmu, kas saistītas ar jauno logu blīvumu. Logu blīvums ir viens no to energoefektivitātes pamatiem, diemžēl tā nemākulīga izmantošana noved pie negatīva, nevis pozitīva efekta. Vecie logi bija ne tikai gaismas avots, bet to gaisa caurlaidība bija projektēta kā šo dzīvokļu gaisa pieplūdes avots, kas nodrošināja arī atbilstošo gaisa apmaiņu. Tāpēc mainot logus ir tikai trīs iespējas, ierīkot jaunu gaisa pieplūdi sienā, paredzēt to jaunajā loga konstrukcijā, vai arī rēķināties ar to, ka telpas atverot logu būs jāvēdina biežāk kā līdz šim. Telpu nevēdināšana komplektā ar neizolētajām ailēm, noved pie vēl lielākiem siltuma zudumiem caur mitrajām sienu konstrukcijām un pelējuma.

Organizēti mainītajiem logiem, pārsvarā sabiedriskajām ēkām, nav problēmu ar logu dalījumu un krāsu, diemžēl ar vēdināšanas jautājumi tiek ignorēti kā jau ierasts. Bieži vien sekojošā fasāžu siltināšana vairs nevar novērst pat siltuma tiltus logailās, kur nu vēl uzlabot telpu gaisa kvalitāti. Šādas neapdomīgas logu nomaiņas lielos apjomos ir veiktas skolās un bērnudārzos, kur steidzmi neatrisinot vēdināšanas jautājumus, dēļ paaugstinātā CO₂ satura, kā arī mitruma, kas īpaši atvieglo arī dažādu vīrusus un sēnīšu izplatību, mēs pat ļoti riskējam ar savu bērnu veselību!

Lielākā daļa no tā saucamiem „ēku energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumiem” mūsu valstī tiek veikti haotiski un neefektīvi. Tie neapšaubāmi „silda” šodienas ekonomiku, un jebkāda logu nomaiņa, vai vates uzlīmēšana pirmajā brīdī arī ietaupīs kādu santīmu. Tikai jau pēc gada vai diviem izrādās, ka ventilācijas trūkst, logi neveras, ailes pelē. Siltinot fasādes izrādās, ka pie agrāk mainītajiem logiem neatliek nekas cits kā iztikt bez ailes siltināšanas, un kā tās pelēja, tā pelē tālāk, utt. Pie mums ar kompleksu ēku siltināšanu tiek saprasta mehāniska pasākumu summa = sienu siltināšana + jumta siltināšana + logu nomaiņa, nevis komplekss risinājums pēc būtības – pasākums, un ar to cieši saistīto problēmu kopīgs efektīvākais, racionālākais un saimnieciski izdevīgākais risinājums ilgākam periodam. Piemēram, logu nomaiņas gadījumā jāvērtē:

• pašas logu konstrukcijas ilgtspēja, 
• siltumcaurlaidības rādītāji U_W – koefic. vērtība, 
• racionālākais logu dalījums un izmēri atbilstoši gaismas un saules starojuma enerģijas caurlaidībai, 
• ventilācijas jautājuma risinājumi, 
• vienlaicīgi uzsākama individuāla apkures uzskaite, 
• atbilstošs novietojums ailē, montāža un šuves izolācija saskaņota ar fasādes siltinājuma risinājumam. 

Tad pie tādas pašas logu U_W vērtības un siltinājuma slāņa biezuma tiktu sasniegta ievērojami lielāka atdeve, un aizbildinoties ar apkures izmaksu ietaupījumu, netiktu upurēts iemītnieku komforts un veselīgs klimats. Ieguldījums logu maiņā kalpotu nevis 2 gadi kā labas kurpes, bet vismaz pāris gadu desmitus kā tas klājas ēkas funkcionālai sastāvdaļai.

Tāpat arī par pašām logu konstrukcijām, šo 20 gadu laikā, pārsvarā ir izveidojušies dažādi stereotipi, kas pie mums diemžēl cirkulē pat profesionāļu aprindās. Pie mums valda apmēram šāds uzskats, ka alumīnija konstr. – tās ir dārgākās, un līdz ar to labākās, drošākās un ekskluzīvākās, PVH konstr. – tās ir lētākās un kaitīgākās, bet koka – dabiskākās un ekoloģiskākās. Tiešām, katram no šiem konstrukciju veidiem ir savi plusi un mīnusi, tikai tie ir visai tālu no augšminētajiem.

Alumīnijs-neapšaubāmi ilgmūžīgākais konstrukciju materiāls, kurš turklāt vēl dod lielisku iespēju veidot „slaidas” konstrukcijas, jo šis materiāls pie maziem šķērsgriezumiem nodrošina arī labu statisko stabilitāti. Lielākais šā materiāla mīnuss ir tā „aukstums” metālu augstās siltumvadītspējas dēļ. Atbilstoši aktuālajiem ēku energopatēriņu jautājumiem, šajās konstrukcijās ar vien lielāku īpatsvaru pārņem t.s. „termiskie dalījumi”, kas tiek veidoti jau tikai no dažādiem polimēru materiāliem. Šīs konstrukcijas, tāpat kā PVH logi „slimo” ar „zemākās cenas sindromu”, kad konstrukciju „bezprasību” iepirkuma apstākļos, kalpot spējīgās konstrukcijas tiek aizstātas ar „ekonomiski optimizētajām”, kur paliek vien ārējais izskats, bet no „iekšpuses raugoties” funkcionētspēja reducēta. Un ko vairs dod materiāla kalpošanas ilgtspēja, ja konstrukcija lūzt, neveras un pūš… .

PVH konstrukcijas. Patiešām labas, šādu logu un ārdurvju konstrukcijas, nebūt nav lētas. Problēmas bieži slēpjas apstāklī, ka tām ir vesela rinda ārēji neredzamo viltību, kā padarīt tās „lētākas”. Un kamēr pie mums valdīs „bezprasību gars”, kā tas pēdējos gados arī ir, šīs konstrukcijas pie mums pārsvarā tika un tiek „virzītas” tikai lētuma virzienā, un rezultāts nebija ilgi jāgaida – ar šādu konstrukciju un montāžas kalpotspēju ir pilna informatīvā telpa. Esam jau nonākuši tiktāl, kad kā ārdurvis (konstrukcijas pēc definīcijas ar desmitkārtīgu vēršanas ciklu un meh. iIzturības starpību) tiek pasniegtas vienkāršas balkona durvis (logu konstrukcija). PVH konstrukciju lielākais pluss ir siltumizolācija – kas jau šodien ir ievērojami labāka nekā analoģiska iebūves dziļuma koka konstrukcijām, nerunājot par alumīnija. Šo konstrukciju lielākais mīnuss – tās baidās no paaugstinātas termiskās slodzes, tāpat kā termiski dalītās alumīnija konstrukcijas, tumšas krāsas PVH konstrukcijas nedrīkst pielietot vietās, kur to virsmas temperatūra var pārsniegt 90 °C (piem. nevēdināmas aizstiklotas lodžijas, pirtis utt.).

 Koks – vēsturiski tradicionālākais konstrukciju materiāls, ar neapšaubāmu dabiskās tekstūras un faktūras šarmu, ko grūti ir „noviltot” pat ar visveiksmīgākajiem koksnes imitāciju laminējumiem. Vēl pluss ir arī termiskās slodzes izturība, kā arī tas, ka „salētinājums” bieži ir pamanāms uzreiz, vai noteikti parādās jau pirmajos  ekspluatācijas gados. Mīnuss ir, ka šīs konstrukcijas baidās no ekstrēmiem ekspluatācijas apstākļiem, un dēļ būvēs valdošā paaugstinātā mitruma, tās bieži tiek sabojātas jau ēku būvniecības laikā. Protams zināmākais, un droši vien arī lielākais, mīnuss ir nepieciešamā regulārā ārējā krāsojuma atjaunošana, īpaši ēku dienvidu pusē. Par ekoloģiju – koka logu konstrukciju ražošanā pirmkārt tiek izmantota līmētā brusa un līmei ir jābūt izcili mitrumizturīgai, un tā loģiski satur dažādus ķīmiskos savienojumus. Otrkārt, koks tiek antiseptēts, gruntēts un divreiz krāsots, un šiem materiāliem arī ir jābūt atbilstoši „ķīmiskiem”, lai maksimāli ilgi aizsargātu koksni gan no mitruma, gan atmosfēras iedarbības. Un te nu izrādās, ka dažādu ķīmisko vielu emisija no šādām konstrukcijām ir ievērojami lielāka, kā no „it kā ķīmiskajām” PVH konstrukcijām, kur PVH pēc savas būtības ir lielmolekulārs savienojums, kur kaut ko no tā, kas „ir iekšā” – „ārā dabūt” ir grūti. Tāpat arī otrreizējai izejvielu apritei ir iespējams izmantot tikai alumīnija un PVH konstrukcijas, un piemēram Vācijā, koka logu utilizācija ir dārgs prieks, jo utilizācijas procesā krāsotu koku nedrīkst ne aprakt, ne noglabāt kopā ar sadzīves atkritumiem, bet to drīkst tikai dedzināt speciālās iekārtās, kas novērš dažādu kaitīgu ķīmisko savienojumu nokļūšanu apkārtējā vidē. 

Lai pielietototu patiešām ekoloģisku koka logu konstrukciju – piem. dabiski žāvētu un apstrādātu ar lineļļu, tiem vispirms būtu jāuzprojektē atbilstoša ēka, kur tie varētu atrasties piem. zem platas jumta pārkares un kur tie būtu aizsargāti, gan no saules, gan tiešas ūdens iedarbības, visticamāk tas nesīs līdz arī telpu izgaismošanas problēmas, turklāt ir jābūt ideālai ventilācijai, jo stāvoklis, kad kokam no vienas puses ir „-”, bet no otras puses „+” ar paaugstinātu gaisa mitrumu, pats par sevi tam nav dabisks un veicinās tā bojāšanos. Ja šādus logus izmantotu parastajos, kā zināms gana „ekstrēmos” apstākļos, tas novestu tikai pie veselas problēmu rindas.

 Logiem  „jāelpo” vai nē? Arī tas ir mīts, ka vienas konstrukcijas elpo, citas nē. Ēkas konstrukciju „elpošanai ” nav nekāda sakara ar gaisa apmaiņu. Tas jau kopš seniem laikiem izsaka tikai dažādu norobežojošo konstrukciju „mitruma caurlaidību”, kas raksturoja telpu gaisā esošā mitruma spēju nokļūt šajās konstrukcijās un tālāku „konstrukcijām nekaitīgu” izvadīšanu uz mazākā mitruma pusi gaisā. Gan alumīnijs, gan PVH ir absolūti izolējoši attiecībā uz šo faktoru. Savukārt koka konstrukcijām tiek darīts viss, lai maksimāli novērstu iekštelpu gaisa mitruma nonākšanu tajās, jo pretējā gadījumā, tas tikai koku bojātu. Arī attiecībā uz telpu gaisa apmaiņu, visu moderno logu konstrukciju pamatā ir ielikts princips – „jo blīvāki – jo labāk”, ar mērķi maksimāli samazināt nekontrolētu gaisa apmaiņu, kas veido lielu daļu ēku apkures siltuma zudumos. Visi gaisa apmaiņas jautājumi ir jārisina atsevišķi. To protams var risināt arī ar logu konstrukcijās iebūvētām īpašām pašregulējošām gaisa pieplūdes ierīcēm, kam kā minimums būtu jābūt logos, kas tiek mainīti individuāli un nav iepējama centralizēti organizēta ventilācija un gaisa apmaiņa. Pārsvarā gadījumu, šādi tiek izjaukta vecajās ēkās ieprojektētā gaisa apmaiņas pieplūde caur logu spraugām. Līdz ar to šādās ēkās pēc logu nomaiņām bieži palielinās problēmas ar gaisa kvalitāti (paaugstināts CO₂ un citu kaitīgu gāzu un telpu materiālu emisijas vielu saturs un paaugstināts gaisa mitrums, kas savukārt veicina kaitīgu mikroorganismu vairošanos un pelējuma veidošanos). 

Bija jāpaiet nu jau veseliem 20 neatkarības gadiem, lai vispār sāktu runāt par „ilgtspējīgu būvniecību”, tai pat laikā jau pēc 9 gadiem Eiropas Savienībā drīkstēs būvēt tikai „pasīvās ēkas”. Igaunijā pagājušajā gadā tika nodots ekspluatācijā „pasīvais” bērnudārzs, un šogad šādā tehniskā līmenī tiek renovētas vēl divas skolas. Mēs atkal esam „astē”, jo kamēr diskutējam, vai ”ar svecīti sildāmās mājas” mums der vai nē, mums nav īsta atbalsta tās projektēt un mācīties, un līdz ar to nav iespēja arī gūt pieredzi ne pasūtītājiem, ne projektētājiem, ne celtniekiem, ne būvuzraugiem.  Šīs ēkas Igaunijā pat nesasniedz „100%” pasīvās ēkas parametrus, un tas vienmēr arī nav galvenais. Galvenais, ka šajās ēkās tiek izmantoti „pasīvo ēku komponenti”, kas nozīmē, ka energoefektivitātes ziņā tiek pielietotas labākās zināšanas, tehniski augstvērtīgākās ēku konstrukcijas un mezglu risinājumi, kas ir neatsverama praktiska pieredze, kas neatkarīgi, automātiski pārnesas tālāk arī uz plašāku pielietojumu un ceļ „celtniecības ilgtspējas” līmeņa prasības. Šādas ēku arhitektūras un projektēšanas augstākā līmeņa prasības noteikti ir izaicinājums. Blakus ēkas eksterjera un interjera saskaņošanai, atbilstošo funkciju projektēšanai, ēkas iekļaušanai vidē, efektīvām detaļām, mezglu risinājumiem utt., klāt nāk vēl viens faktors, kurš pēc būtības ir saistīts ar visiem iepriekšminētajiem – energoefektivitāte.

SIA REHAU tehniskais konsultans

Dipl. Ing. Atis Jumiķis

^®  SIA REHAU, 2010